Ģenētiskie traucējumi - 5. daļa

Vēzis jeb ļaundabīgs audzējs ir smaga un nopietna slimība, kas katru gadu atņem daudzu cilvēku dzīvības visā pasaulē. Audzēji, to straujās un smagās slimības gaitas dēļ, ir izplatīti pētījumu objekti, cenšoties izprast slimību un uzzināt ko jaunu par to, kā to ārstēt un ierobežot. Šajā rakstu sērijā lasi par ļaundabīgo audzēju jeb vēža veidiem, kurus iespējams pārmantot.

Vēža veidi ir daudz. Piemēram, ir tādi, kurus ir iespējams pārmantot, vai, precīzāk, ir iespējams pārmantot bojātus vai izmainītus gēnus, kuru dēļ ir daudz lielāka iespējamība saslimt ar vēzi. Šajā rakstā aprakstīsim dažus no vēžu veidiem – ādas vēzi, krūts vēzi, prostatas vēzi un zarnu jeb kolorektālo vēzi.

Ādas vēzis

Ādas vēzis ir viens no izplatītākajiem ļaundabīgo audzēju veidiem pasaulē. Piemēram, tiek lēsts, ka 40 līdz 50 procentiem amerikāņu, kas dzīvo līdz 65 gadu vecumam, vismaz vienu reizi dzīvē būs ādas vēzis. Daudzās valstīs, it īpaši rietumos, melanomas incidences skaits pieaug straujāk nekā jebkura cita audzēja veids.

Izšķir trīs populārākos ādas vēža veidus. Viens ir bazālo šūnu karcinoma. Tas ir lēni augošs audzējs, kas reti izplatās citās ķermeņa daļās, tāpēc labi padodas ārstēšanai.

Savukārt plakanšūnu karcinoma ir biežāk sastopama nekā bazālo šūnu karcinoma, bet joprojām tiek uzskatīta par retu. Plakanšūnu karcinomas audzēja šūnas lielākajā daļā gadījumu atrodas tikai epidermā.

Agresīvākā ādas vēža forma ir melanoma. Melanoma rodas, kad melanocīti - pigmenta šūnas epidermas apakšējā daļā - kļūst ļaundabīgi un sāk vairoties (dalīties) nekontrolētā ātrumā. Melanoma var strauji izplatīties citās ķermeņa daļās - limfmezglos, aknās, plaušās un smadzenēs. Tad to sauc par metastātisku melanomu.

Izplatītākais simptoms ādas audzējam ir ādas izmaiņas, jauns izaugums vai esošas dzimumzīmes iekaisums, kas nedzīst. Kaut gan melanoma pēc izskata var ievērojami atšķirties, parasti ir novērojamas viena vai vairākas no "ABCD" pazīmēm. A - asimetriska forma, B - neregulāras robežas, C - nevienmērīga krāsa, D – izmainīts diametrs.

Ādas vēža galvenais cēlonis ir saules vai mākslīgais ultravioletais starojums, kas var sabojāt DNS (ādas šūnu ģenētisko informāciju), izraisot izmaiņas šūnu darbībā. Vēzis parasti rodas vides un ģenētisko faktoru mijiedarbības rezultātā, tādēļ dažiem cilvēkiem ir lielāka iespējamība to iegūt. Lielākais risks ir cilvēkiem ar gaišu ādu, gaišiem vai rudien matiem, zilām vai gaišām acīm.

Aptuveni 10% melanomas slimnieku gadījumu ģimenes anamnēzē arī ir bijis šis audzējs. Pētījumi rāda, ka šajā melanomas formā lomu spēlē mutācijas CDKN2 gēnā, kas atrodas 9. hromosomā.

Ādas aizsardzība ir labākais veids kā preventīvi pasargāt sevi no ādas vēža veidošanās. Tas ietver sauļošanās losjonu lietošanar SPF augstāku par 15, izvairīšanos no tiešiem saules stariem pusdienlaikā, apģērba nēsāšana, kas aizsedz galvu un rokas. Un, protams, regulāras pārbaudes pie ārsta.

Arī agresīvo melanomu var veiksmīgi ārstēt (parasti operācijas veidā), ja tā tiek laicīgi diagnosticēta. Ja audzējs jau ir izplatījies citās ķermeņa daļās, tad ārstēšanai piemēro kompleksas metodes.

Krūts vēzis

Arī krūts vēzis ir izplatīta slimība. Pētījumi rāda, ka ASV katra devītā sieviete dzīves laikā saslimst ar krūts vēzi. Iedzimtie gadījumi, kad vecāki bojātu gēnu nodod bērniem, nav bieži, sastopamība svārstās no 5 līdz 27% no visiem krūts vēža gadījumiem.

1994. gadā 17. hromosomā tika atklāts pirmais gēns, kas saistīts ar krūts vēzi - BRCA1 (BReast CAncer1). Gadu vēlāk 13.hromosomā atrada otru ar šo audzēju saistīto gēnu - BRCA2. Ja indivīdam ir bojātais gēns, viņam ir paaugstināts risks saslimt ar krūts vai olnīcu vēzi. Ja vecākam ir bojātais gēns, ir 50% iespējamība, ka bērns arī to pārmantos.

Interesanti, ka pētījumos atklāts, ka dažām populācijām gēna mutācijas sastopamas biežāk. Piemēram, Aškenazi (Austrumeiropas) ebrejiem ir 10 reizes lielāka BRCA1 un BRCA2 gēnu mutāciju sastopamība. Trīs specifiskas šo gēnu mutācijas veido 90% gēnu variantus starp Aškenazi ebrejiem. Savukārt kopējā populācijā novērojams pretējais - minētajos gēnos konstatētas simtiem unikālas mutācijas.

Pētnieki ir noskaidrojuši, ka vēža attīstībā iesaistīti arī citi gēni un to mutācijas, un viņi domā, ka tas ir nevis kāds viens atsevišķš gēns, bet daudzi kopā, no kuriem katrs veido nelielu daļu no krūts audzējiem.

Par iedzimtu krūts vēzi tiek uzskatīts tas, ja ir spēcīga ģimenes anamnēze, kas nozīmē, ka slimība skārusi vismaz trīs pirmās vai otrās pakāpes radiniekus (māsas, mātes, tantes). Lai noteiktu, vai augsta riska personai ir mutācijas minētajos gēnos, tiek veikti DNS testi. Tas ir vienīgais pieejamais veids kā noteiktu mutācijas. Jāpiebilst, ka tests sniedz informāciju tikai par risku slimības attīstībai, jo slimība var arī neparādīties. Tomēr neatkarīgi no tā, vai pašiem attīstās vēzis vai nē, bojātos gēnus ir iespējams nodot saviem pēcnācējiem, gan meitām, gan dēliem.

Zarnu vēzis

Resnās zarnas jeb kolorektālais vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas vienlīdz bieži sastopams gan vīriešiem, gan sievietēm. Lielākā daļa gadījumu ir sporādiski, kas nozīmē, ka ģenētiska mutācija notikusi konkrētajai personai. Tomēr apmēram 5% cilvēku ar zarnu vēzi ir iedzimtā jeb pārmantotā vēža forma - indivīdi mutāciju, kas izraisa šo slimību, ir mantojuši no viena no vecākiem. Ģimenēs ar bojātā gēna nēsātājiem slimības attīstībai ir daudz lielāks risks, un gadījumi parasti notiek agrākā vecumā, nekā parasti.

Zinātnieki ir atklājuši vairākus gēnus, kas paaugstina risku saslimt ar resnās zarnas vēzi. Piemēram, ģimenes adenomatozo polipozi (familial adenomatous polyposis – FAP) izraisa mutācijas APC gēnā, kas atrodas 5.hromosomā. Indivīdiem ar šo sindromu resnajā zarnā attīstās daudz polipi, un ir gandrīz 100% risks saslimt ar vēzi jau līdz 40 gadu vecumam, ja polipi netiek operēti. Pārmantots nepolipozs resnās zarnas vēzis (hereditary nonpolyposis colon cancer - HNPCC) var izveidoties, ja ir mutācija kādā no HNPCC gēniem - MSH2, MLH1, PMS2, MSH6, un PMS1, no kuriem katrs atrodas citā hromosomā. Indivīdiem ar mutācijām šajos gēnos ir apmēram 80% risks vēža attīstībai dzīves laikā.

Biežākās gēnu mutācijas var identificēt ar DNS testiem. Tomēr pastāv iespēja, ka testu laikā neatklāj visas gēnu mutācijas, kas var izraisīt FAP vai HNCPP, jo dažkārt ģimenē var būt papildus citas mutācijas, kas parastajos testos netiek testētas vai arī par to esamību un kaitīgumu nav bijusi pieejama informācija (vēl neatklātās mutācijas). FAP sindroma pārbaude ietver DNS pārbaudi limfocītos, meklējot mutācijas APC gēnā. Tā kā sindroms parādās agri, testu var piedāvāt veikt jau bērniem līdz 18 gadu vecumam, ja ir zināms, ka vienam no vecākiem ir mutācijas APC gēnā. Ja indivīdam konstatē mutācijas, mazināt vēža attīstības risku nevar, taču var bieži veikt diagnostiskās pārbaudes, kas ļauj laicīgi konstatēt šūnu izmaiņas un uzsākt savlaicīgu ārstēšanu.

Prostatas vēzis

Prostata ir neliels dziedzeris valrieksta formā, kas vīriešiem atrodas iegurņa vidū. Prostatas vēzis ir izplatīts starp vīriešiem. Piemēram, ASV katram sestajam vīrietim dzīves laikā attīstīsies prostatas audzējs.

Vēža attīstības riska faktori ir vairāki - vecums (pēc 50 gadiem strauji paaugstinās vēža attīstības risks), izcelsme (biežāk sastopams afroamerikāņu vīriešiem), ģimenes anamnēze un vides faktori - ģeogrāfiskā atrašanās vieta, diēta ar augstu tauku saturu, pārlieku daudz kaloriju uzņemšana un mazkustīgs dzīvesveids.

Novērojumiem un pētījumi par prostatas audzējiem norāda uz to, ka prostatas vēzis ir sastopams ģimenēs. Vīriešiem, kuriem tuvam radiniekam ir bijis šis audzējs, ir divreiz lielāks risks saslimt ar prostatas vēzi, nekā tad, ja ģimenē slimība nevienam nav. Katram desmitajam vēža slimniekam prostatas vēzis ir iedzimts - slimību izraisa bojātie gēni, kas pārmantoti no vecākiem. Aizdomas uz bojātiem gēniem rodas tad, ja trīs vai vairāk tuviem radiniekiem bijis prostatas vēzis, ģimenes locekļiem vēzis bijis trīs paaudzēs (mātes vai tēva ģimenē), vai vismaz diviem no tuviem ģimenes locekļiem vēzis atklāts 55 gados vai jaunākā vecumā.

Pētījumi palīdz zinātniekiem izprast ģenētiskos faktorus, kuriem ir loma prostatas vēža pārmantošanā. Ir atklātas vairākas mutācijas, kas palielina audzēja attīstības risku. Izmaiņas gēnos var noteikt ar DNS testu palīdzību. Tomēr vēl joprojām ir daudz nezināmā un ir nepieciešami tālāki pētījumi. Slimības risku var paaugstināt dažādi gēni, tāpēc ir svarīgi saprast arī ģimenes anamnēzi un, vēlams, apzināt arī slimajiem ģimenes locekļiem esošās gēnu mutācijas.

Simptomi parasti saistīti ar urinēšanas un seksuālo funkciju traucējumiem. Var būt grūtības un sāpes urinēt, sāpes erekcijas laikā, kā arī tās var rasties gan mugurā, gan gurnos vai augšstilbos.

Ārstēšanā, kā jebkuram citam ļaundabīgajam audzējam, svarīgākais ir laicīga slimības atklāšana un monitorings. Agrīnā stadijā var pietikt ar regulārām pārbaudēm, un, ja konstatē izmaiņas, ar operācijas veikšanu. Vēlākās stadijās izmanto kompleksas metodes, piemēram, apstarošanu, hormonālo terapiju un ķīmijterapiju. Dažkārt šīs metodes izmanto arī pēc operācijas, lai novērstu vēža šūnu atkārtotu augšanu.