Farmakoģenētika – ceļš uz piemērotāku medikamentu izvēli

Kāpēc vienam cilvēkam medikaments palīdz, bet citam tā iedarbība ir nepietiekama vai rodas nepatīkamas blakusparādības? Lai gan nozīme ir dažādiem faktoriem, tostarp vecumam, veselības stāvoklim, dzīvesveidam un citu medikamentu lietošanai, atbildi daļēji var sniegt arī mūsu ģenētika.

Farmakoģenētika (farmakogenomika) ir zinātnes nozare, kas pēta, kā cilvēka ģenētiskās variācijas ietekmē organisma reakciju uz medikamentiem. Tā palīdz izprast, kāpēc vienas un tās pašas zāles dažādiem cilvēkiem var iedarboties atšķirīgi un kā ģenētisko informāciju iespējams izmantot, lai personalizētu cilvēka ārstēšanu.

Kā gēni ietekmē medikamentu iedarbību?
Pēc medikamenta uzņemšanas organismam tas ir jāuzsūc, jānogādā līdz iedarbības vietai un dažreiz jāpārveido jeb jāmetabolizē aktīvajā formā, kā arī jāizvada no organisma, lai tas neuzkrātos bīstamā koncentrācijā. Šajos procesos ir iesaistītas dažādas olbaltumvielas, kuras ražo mūsu gēni.

Ja konkrētā gēnā ir noteikta ģenētiska variācija, tā var mainīt attiecīgās olbaltumvielas darbību. Dažas gēnu variācijas samazina medikamentu uzņemšanas spēju, līdz ar to medikamenti organismā nestrādā kā gaidīts. Citi cilvēki ģenētisko īpatnību dēļ noteiktas zāles noārda lēnāk, bet citi – ātrāk nekā ierasts. Tā rezultātā medikamenta koncentrācija organismā var būt augstāka vai zemāka nekā paredzēts, kas var ietekmēt gan ārstēšanas efektivitāti (ja medikamenta koncentrācija ir par zemu, terapija nesasniedz vēlamo efektu), gan blakusparādību risku (ja koncentrācija ir par augstu, biežāk var rasties stiprākas blakusparādības).

Farmakoģenētikā, iespējams, svarīgākais gēns ir CYP2D6, jo tas atbild par enzīmu, kas iesaistīts aptuveni 25% biežāk lietoto medikamentu (piemēram, opioīdu, antidepresantu, tamoksifena) metabolizēšanā. Savukārt, CYP2C19 gēna variācijas var ietekmēt atsevišķu antidepresantu un protonu sūkņa inhibitoru (kuņģa skābes veidošanos mazinošu medikamentu) pārstrādi organismā. Ne visiem medikamentiem ģenētiskās atšķirības rada vienādu klīnisko ietekmi, tāpēc katra gēna un medikamenta saistība jāvērtē atsevišķi.

Ko iespējams noskaidrot ar farmakoģenētisko testēšanu?

Farmakoģenētiskajā testā no siekalu parauga analizē noteiktas ģenētiskās variācijas, kas saistītas ar konkrētu medikamentu iedarbību vai drošumu. Farmakoģenētiskais tests var palīdzēt ārstam izvērtēt attiecīgā medikamenta piemērotību pacientam:

- vai cilvēka organisms konkrētus medikamentus varētu metabolizēt lēnāk vai ātrāk;

- vai noteiktos gadījumos varētu būt nepieciešama cita medikamenta izvēle vai devas pielāgošana;

- vai pastāv paaugstināts noteiktu blakusparādību risks.

Farmakoģenētikas nozīme jau ir pētīta un izmantota dažādās medicīnas jomās, tostarp psihiatrijā, kardioloģijā, onkoloģijā un neiroloģijā. Noteiktu gēnu un medikamentu kombinācijām ir izstrādātas klīniskās vadlīnijas, kas palīdz ārstiem interpretēt ģenētisko informāciju un pieņemt atbilstošus ārstēšanas lēmumus.

Tomēr farmakoģenētiskā testēšana nav universāls risinājums visiem medikamentiem un visiem pacientiem. Testa lietderība ir atkarīga no konkrētā medikamenta, analizētajiem gēniem un pieejamo zinātnisko pierādījumu stipruma.

Farmakoģenētika un personalizētā medicīna

Tradicionāli medikamentu izvēle un devas bieži tiek noteiktas, balstoties uz klīniskajām vadlīnijām, pacienta veselības stāvokli un ārstēšanas gaitā novēroto reakciju. Farmakoģenētika sniedz papildu informāciju, kas atsevišķās situācijās var palīdzēt pieņemt informētākus lēmumus jau pirms terapijas sākšanas vai tad, ja ārstēšanas rezultāts atšķiras no gaidītā.

Biežākās situācijas, kad farmakoģenētiskā testēšana ir noderīga:

augsts holesterīna līmenis - noteikti gēna SLCO1B1 varianti palielina iespēju, ka, lietojot, piemēram, atorvastatīnu vai fluvastatīnu holesterīna līmeņa pazemināšanai, radīsies muskuļu sāpes un vājums;
depresija - atsevišķi CYP2D6 vai CYP2C19 gēna varianti tiek saistīti ar lielāku varbūtību, ka būs traucēta tādu antidepresantu noārdīšana kā sertralīns un venlafaksīns;
asins recekļu profilakse - daži ģenētiskie varianti tiek saistīti ar zemāku nepieciešamo antikoagulanta medikamenta varfarīna devu; 
HIV - HLA-B gēna varianti ietekmē varbūtību, ka radīsies smaga ādas reakcija uz abakavīru, savukārt CYP2B6 gēna variants efavirenza lietošanas gadījumā var ietekmēt nervu sistēmu;
multiplā skleroze - noteikti TPMT un UGT1A1 gēnu varianti azatioprīna lietošanas gadījumā tiek saistīti ar lielāku risku, ka imūnsistēmas reakcijas tiks nomāktas.

Farmakoģenētiskā testa rezultāti atspoguļos izmaiņas pārbaudītajā gēnā. Izmaiņas šajos gēnos var liecināt par to, kā noteikti medikamenti, visticamāk, ietekmēs Jūs. Tomēr tas nesniedz galīgo informāciju par Jūsu veselības stāvokli, jo ģenētiskais profils nav vienīgais faktors, kas nosaka medikamentu iedarbību. Nozīme ir arī citu zāļu mijiedarbībai, aknu un nieru darbībai, vecumam, blakusslimībām un citiem individuāliem apstākļiem. Tādēļ farmakoģenētiskā testa rezultāti vienmēr jāinterpretē kopā ar pārējo klīnisko informāciju.

Farmakoģenētika ir nozīmīgs solis personalizētās medicīnas attīstībā. Labāka izpratne par ģenētiskajām atšķirībām palīdz pilnveidot zināšanas par medikamentu darbību un rada iespējas arvien mērķtiecīgākai personalizētas ārstēšanas pieejai.

GenEra piedāvā farmakoģenētiskos testus, kas aptver dažādas medikamentu grupas, piemēram:

antidepresantus;
protonu sūkņa inhibitorus;
svara korekcijas medikamentus;
pretepilepsijas un antipsihotiskos medikamentus.

*Farmakoģenētiskā testa rezultāti neaizstāj ārsta konsultāciju un paši par sevi nav pamats patstāvīgai medikamentu lietošanas pārtraukšanai vai devas maiņai.

Atsauces un papildus informācija:

*CYP2D6 pārskats https://www.clinpgx.org/gene/PA128/overview

*Starptautiskās klīniskās vadlīnijas ārstiem https://www.clinpgx.org/cpic/guidelines

*Biežākās situācijas, kad farmakoģenētiskā testēšana ir noderīga:

Centers for Disease Control and Prevention . Atlanta: U.S. Department of Health and Human Services; Pharmacogenomics; [Skatīts: 21.10.2026.] Saite: https://www.cdc.gov/genomics-and-health/pharmacogenomics/index.html

*Farmakoģenētika un personalizētā medicīna: 

Hefti, E., & Blanco, J. G. (2016). Documenting Pharmacogenomic Testing with CPT Codes. Journal of AHIMA, 87(1), 56–59.