• Akreditēta klīniski diagnostiskā laboratorija

Vai klonēšana pastāv?


Klonēšana ir process, ko izmanto, lai iegūtu kādas bioloģiskas vienības ģenētiski identiskas kopijas. Kopētais materiāls satur tādu pašu ģenētisko sastāvu, kā oriģināls, tāpēc to dēvē par klonu. Līdz šim pētnieki jau ir klonējuši plašu bioloģisko materiālu klāstu, piemēram, gēnus, šūnas, audus un pat veselus organismus dzīvnieku formā.

Vai kloni sastopami dabā?

Jā, dabā ir daži augi un vienšūnas organismi, piemēram, baktērijas, kas vairojas aseksuālās reprodukcijas ceļā, tādā veidā iegūstot ģenētiski identiskus pēcnācējus. Pēcnācējs tiek ģenerēts no vecāku organisma šūnas kopijas.

Arī identiskie dvīņi var tikt uzskatīti par kloniem. Kad apaugļotā olšūna sadalās, tā rada divus vai vairāk embrijus ar gandrīz identisku DNS. Un, kaut abiem pēcnācējiem DNS ir gandrīz identiska, no vecākiem tā atšķiras.

Kā notiek mākslīgā klonēšana?

Pastāv trīs dažādi mākslīgās klonēšanas veidi: gēnu klonēšana, reproduktīvā un terapeitiskā klonēšana. Gēnu kodēšanā tiek radītas DNS segmentu vai gēnu kopijas. Reproduktīvajā klonēšanā iegūst veselu dzīvnieku kopijas, savukārt terapeitiskā klonēšana ražo embrionālās cilmes šūnas eksperimentiem, kuru mērķis ir radīt audus, lai aizstātu ievainotos vai slimos audus.

Gēnu klonēšana

Pētnieki bieži izmanto klonēšanu, lai izveidotu gēnu kopijas, ko viņi vēlas izpētīt. Procedūras laikā tiek ņemta "svešā DNS" vai gēns no viena organisma, un ievietots nēsātāja ģenētiskajā materiālā, ko bieži sauc par vektoru. Vektori var būt baktērijas, rauga šūnas, vīrusi vai plazmīdas. Kad gēns tiek ievietots, vektoru novieto laboratorijas apstākļos, kas liek tam vairoties, kā rezultātā gēns tiek kopēts vairākas reizes.

Reproduktīvā klonēšana jeb kā klonē dzīvniekus

Reproduktīvajā klonēšanā pētnieki ņem no dzīvnieka nobriedušu somatisko šūnu, izdala tās ģenētisko materiālu un tad šis materiāls tiek ievietots olšūnā, kurai noņemts savs DNS saturošais kodols. Olšūnai mēģenē ļauj attīstīties līdz agrīnas stadijas embrijam, un tad to implantē dzīvnieka mātītes dzemdē. Beigās dzīvnieka mātīte dzemdē mazuli, kuram ir tāda pati ģenētiskā struktūra kā tam, no kā tika paņemta somatiskā šūna. Jaunais dzīvnieks ir klons.

Pēdējo 50 gadu laikā zinātnieki ir veikuši dažādus klonēšanas eksperimentus. Jau 1979 gadā tika klonētas peles un neilgi pēc tam vistas un citi mazie dzīvnieki, pārnesot viena embrija šūnas kodolu tukšā olšūnā. Zīdītāja klonēšana izdevās tikai 1996. gadā - pēc 276 mēģinājumiem Skotijas zinātnieki beidzot "uzražoja" Dolliju - jēriņu. Vēl no somatiskajām šūnām klonēti tādi zīdītāji kā kaķis, briedis, suns, zirgs, mūlis, vērsis, trusis un žurka.

Zinātnieki cer klonētos dzīvniekus izmantot lauksaimniecībā, radot sugas ar rakstura iezīmēm. Par cik šāds process ir dārgs, tuvāko gadu laikā tas, visticamāk, netiks vēl realizēts vairumā. Tāpat dzīvniekus izmanto dažādiem pētījumiem un testēšanai, pētot šūnas, organismus un slimības. Vēl viens pielietojums klonēšanai ir apdraudētu un izmirstošu dzīvnieku sugu saglabāšanai. Tomēr daži zinātnieki norāda, ka klonētiem dzīvniekiem trūkst ģenētiskās mainības (variability), kas nepieciešams sugu izdzīvošanai.

Kopumā reproduktīvā klonēšana ir ļoti neefektīva metode, jo lielākā daļa dzīvnieku embriju nevar attīstīties par veseliem organismiem. Neskaitot to, ka lielākā daļa aiziet bojā jau attīstības stadijā, arī izaugušiem dzīvniekiem bieži novērotas dažāda veida veselības problēmas un bojājumi, tai skaitā dažādas slimības, orgānu defekti un paātrināta novecošanās. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka klona šūnas tiek ņemtas jau no nobrieduša organisma.

Interesanti, ka kloni ne vienmēr izskatās identiski, kā varbūt šķiet. Kaut gan tiem ir viens un tas pats ģenētiskais materiāls, arī videi ir liela loma organisma veidošanās procesā.

Terapeitiskā klonēšana

Terapeitiskā klonēšana ietver klonēta embrija izveidošanu tikai embrija cilmes šūnu ražošanai ar tādu pašu DNS kā donora šūnai. Šīs cilmes šūnas var izmantot eksperimentos, lai saprastu slimību un izstrādātu jaunas slimības ārstēšanas metodes.

Daudzi zinātnieki ir pārliecināti, ka pētīt embriju cilmes šūnas un izmantot tās kā pavedienu dažādu slimību ārstēšanai ir nākotne. Tomēr, cilmes šūnas vēl ir jāpēta un jāizprot skaidrāk, lai varētu tikt izmantotas šādam nolūkam.

Vai cilvēki ir klonēti?

Neskatoties uz dažādām ziņām medijos, cilvēku klonēšana joprojām nav reāla. Pašlaik nav pierādījumu tam, ka kāds būtu klonējis cilvēku embrijus. Ir vairāki gadījumi, kad tas tika mēģināts, taču ļoti agrīnā embrija stadijā viss apstājies. Dažādas partijas  pat ir paudušas, ka viņiem ir izdevies klonēt cilvēku, tomēr, neviena no tām nav varējusi to pierādīt un ziņas vēlāk tika atsauktas.

No tehniskā viedokļa, cilvēku un citu primātu klonēšana ir grūtāka nekā citu zīdītāju klonēšanu. Viens no iemesliem ir tas,  ka olbaltumvielas, kas nepieciešamas šūnu dalīšanai, primātu olšūnās atrodas ļoti tuvu hromosomām. Līdz ar to, atdalot šūnas kodolu, sanāk noņemt arī šos proteīnus, tādā veidā traucējot šūnām dalīties. Citiem dzīvniekiem tās ir sadalītas pa visu šūnu, tāpēc kodola izņemšana tās neietekmē.

Klonēšana ir pretrunā ar dažādām ētikas normām un vērtībām, dažādām reliģiskām un sociālām vērtībām par cilvēka cieņu, identitāti un autonomiiju. Tajā pašā laikā klonēšana varētu palīdzēt neauglīgam pārim realizēt sapni par pēcnācējiem.