Ģenētiskie traucējumi - 4. daļa

Šajā rakstā par dažādām ar ģenētiskiem traucējumiem saistītām slimībām pastāstīsim par trīs dažādiem stāvokļiem, kas rodas hromosomu gabalu delēcijas rezultātā. Hromosomas gabala (rajona) delēcija nozīmē, ka iztrūkst kāds neliels fragments no kādas hromosomas. Šādas anomālijas sastopamas dažādās hromosomās, un var izraisīt gan nelielus traucējumus, gan smagas garīgas atpalicības.

Visus, šajā rakstā minētos sindromus, ir iespējams testēt neinvazīvajos prenatālajos NIPT “Panorama” paplašinātajos skrīninga testos, ko piedāvājam arī GenEra laboratorijā. Šādus testus parasti iesaka veikt grūtniecēm, kurām standarta skrīningā ir uzrādījušies paaugstināti riski auglim. Testu var veikt arī jebkura grūtniece, pēc pašas vēlēšanās. NIPT “Panorama” skrīninga DNS tests ir pasaulē atzīts savas precizitātes dēļ, kā arī testa veikšanas drošuma dēļ gan mazulim, gan topošajai māmiņai – testēšanā izmanto mātes asins paraugu. Sīkāka informācija par testiem atrodama šeit.

Cri Du chat jeb kaķa brēciena sindroms

Cri du chat sindroms, zināms arī kā 5p- vai kaķa brēciena sindroms - ir ļoti reti sastopams ģenētisks stāvoklis, ko izraisa ģenētiskā materiāla delēcija (trūkstošs gabals) 5.hromosomas īsajā “plecā”. Cēlonis šai retajai slimībai nav līdz galam zināms. 

Simptomi starp sirgstošajiem indivīdiem ir atšķirīgi. Klīniskie simptomi un attīstības traucējumi var būt saistīti ar delēcijas apjomu, jeb lielumu (jo lielāks gabals no hromosomas iztrūkst, jo smagāki simptomi). Viena no izplatītākajām izpausmēm ir kaķim līdzīga brēkšana jeb raudāšana, citas - smaga garīgā atpalicība, aizkavēta attīstība, sejas vaibstu izmaiņas, mazs galvas izmērs (mikrocefālija), plaši novietotas acis, mazs dzimšanas svars un vājš muskuļu tonuss zīdaiņa vecumā.

Lielākajai daļai cilvēku ar “cri du chat” sindromu ir grūtības ar valodas apgūšanu. Puse bērnu apgūst pietiekamas verbālās prasmes saziņai. Daži iemācās lietot īsus teikumus, bet citi sevi izsaka ar dažiem pamata vārdiem, žestiem vai zīmju valodu.

Vēl diez gan izplatīta pazīme ir ēšanas grūtības, novēloti sākta staigāšana, hiperaktivitāte un skolioze. Neliels skaits bērnu dzimst ar nopietniem orgānu defektiem un citiem dzīvībai bīstamiem stāvokļiem, taču lielākajai daļai cilvēku ar cri du chat sindromu dzīves ilgums ir normāls. Gan bērni, gan pieaugušie parasti ir draudzīgi un priecīgi, kā arī tiem patīk socializēties.

Parasti sindroms tiek diagnosticēts slimnīcā jau dzimšanas brīdī. Kaķiem līdzīgais brēciens ir vispamanāmākā klīniskā pazīme, un pēc tā arī visbiežāk slimību diagnosticē. Papildu var veikt hromosomu analīzi, kurā var redzēt 5. hromosomas daļas delēciju.

Sindromam specifiska ārstēšanas terapija nav. Parasti bērniem, kas dzimuši ar šo ģenētisko stāvokli, tiek sniegts pastāvīgs atbalsts no vairāku speciālistu, terapeitu un, protams, vecāku komandas. Viņi visi kopā strādā, lai bērns spētu sasniegt maksimālo potenciālu. Ar agrīnu un konsekventu terapiju un apmācībām bērni ar cri du chat sindromu spēj dzīvot jēgpilnu dzīvi.

Lielākā daļa sindroma gadījumu nav iedzimti, arī ģimenes un radu anamnēzē gadījumu nav. Parasti šī hromosomas daļas delēcija ir nejauša reproduktīvo šūnu veidošanās laikā vai arī augļa agrīnā attīstības stadijā. 10% gadījumu sindroms iedzimst no vecākiem, kuriem pašiem jau bijusi 5. hromosomas daļas delēcija, bet slimības pazīmju nav bijis.

Di George sindroms jeb 22q11.2 delēcija

Di George jeb 22q11.2 delēcijas sindromu izraisa neliela segmenta iztrūkums 22. hromosomā. Parasti tas ir 22. hromosomas vidū, lokācijā 22q11.2 un delēcija skar no 30 līdz 40 gēnus.

22q11.2 delēcijas sindromam ir dažādas pazīmes un simptomi, un tie var ietekmēt gandrīz jebkuru ķermeņa daļu. Biežākie simptomi ir dažādas sirds anomālijas, biežas infekciju slimības, ko izraisa imunitātes problēmas, kā arī atšķirīgi sejas vaibsti, ko sauc par submukozu aukslēju. Šādi sejas vaibsti var traucēt normālu runu, jo runājot caur degunu var izplūst gaiss, kas izraisa "runāšanu caur degunu". Citi simptomi var būt elpošanas problēmas, nieru darbības traucējumi, gremošanas trakta problēmas, grūtības ēst, problēmas ar dzirdi, zems kalcija līmenis asinīs (kas var izraisīt krampjus), trombocitopēnija u.c.. Iespējamas arī skeleta atšķirības - īss augums un mugurkaula kaulu patoloģijas. Katra gēna daļas zaudēšana indivīdu var ietekmēt atšķirīgi, piemēram, ja delēcija skar TBX1 gēnu, tas var izraisīt daudzus sindromam raksturīgos simptomus. Ja skarts COMT gēns, tad tas var izraisīt uzvedības un mentālās attīstības problēmas.

Daudziem bērniem ar Di george sindromu ir attīstības traucējumi, gan runas un augšanas problēmas, gan grūtības mācīties. Bērniem arī ir liela iespēja iemantot uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindromu (UDHS) un autiskā spektra traucējumus.

22q11.2 delēcijas sindroms skar aptuveni vienu no 2000 - 4000 cilvēkiem (atkarībā no reģiona). Tomēr pastāv bažas, ka skaitlis varētu būt lielāks, jo pētniekiem ir aizdomas, ka mainīgo īpašību dēļ sindroms ir nepietiekami diagnosticēts. Ja cilvēkam simptomi ir viegli, var tikt uzstādītas citas diagnozes.

Slimība nav ārstējama. Dažus atsevišķus simptomus vai traucējumus ir iespējams izārstēt vai “uzlabot”, jeb mazināt, izmantojot standarta terapiju, piemēram, imūnterapijas, asins pārliešanas, skarto orgānu transplantācijas vai citas operācijas.

Tiek uzskatīts, ka šis sindroms pārmantojas ar autosomāli dominantu iedzimšanas tipu, jo tā simptomi izpaužas jau tad, ja delēcija skārusi tikai vienu no 22. hromosomas kopijām. Apmēram 10% gadījumu Di George sindroms ir mantots no vecākiem. Tomēr lielākā daļa gadījumu nav iedzimti, parasti delēcija notiek nejauši reproduktīvo šūnu veidošanās laikā vai arī agrīnā embrija attīstības stadijā.

Prader – Wili (Prādera – Vili) sindroms

Prādera - Vili sindroms ir ģenētisks stāvoklis, kas rodas, zaudējot specifisku gēnu funkcijas. Tas attīstās tad, ja notikusi delēcija 15. hromosomā (~ 75% gadījumu), vai arī indivīds abas defektīvās 15. hromosomas kopijas mantojis no viena vecāka (uniparentālā disomija), bet nevienu - no otra (aptuveni 25% gadījumu).

Sindromam raksturīgs plašs simptomu klāsts. Zīdaiņiem raksturīgākie ir muskuļu vājums, lēna attīstība un slikta ēšana/pieņemšanās svarā. Vēlākos gados bērns ir pastāvīgi izsalcis, kas bieži noved pie aptaukošanās un hronisku slimību rašanās. Raksturīgi ir arī viegli vai vidēji smagi intelektuāli traucējumi un uzvedības problēmas. 39% gadījumu vidēji smaga garīga atpalicība, 27% gan neliela, gan jau smagāka atpalicība, savukārt smagi traucējumi ir aptuveni 5% skarto indivīdu un zemi - 1%. Slimībai raksturīgi sejas vaibsti - šaura piere, tā pat novērojamas proporcionāli mazas rokas un kājas, īss augums, gaiša āda, vēlāk aptaukošanās un neauglība.

Arī Prādera Vili sindroms parasti rodas reproduktīvo šūnu attīstības laikā, un tam nav zināmi riska faktori. Sindromu nevar izārstēt, taču ārstēšana var uzlabot dzīves kvalitāti, it īpaši, ja sākta agrīni. Biežāk pielietotās terapijas ir diētas, augšanas hormonu terapijas, konsultācijas uzvedības uzlabošanai. Bieži pieaugušā vecumā indivīdam jādzīvo speciālās aprūpes mājās, vai jābūt aprūpētāja uzraudzītam. Diagnostika parasti tiek veikta balstoties uz klīniskajām pazīmēm -  veicot ģenētiskās analīzes, kurās pārbauda noteiktu vietu abās 15. hromosomās.

Slimība skar aptuveni 1 no 10 000 līdz 1 no 30 000 cilvēkiem, abiem dzimumiem vienādi. Pasaulē dzīvo ap 400 000 indivīdu ar Prādera - Vili sindromu.